Eitrofikācijas samazināšanas risinājumi, izmantojot Latgales ezeru makroaļģes biogāzes ražošanai

Aļģes ir nozīmīgs dabas resurss, kura izmantosanas jomas arvien pieaug, tādēļ ir nepieciesams veikt padziļinātu izmantosanas risinājumu izpēti. Gandrīz puse no Latvijā esosajiem ezeriem atrodas Latgalē, kas padara so novadu par piemērotu teritoriju makroaļģu biomasas iegūsanai. Makroskopiskās aļģes ir dabiski sastopams resurss, kas var veiksmīgi tikt izmantots dažādiem nolūkiem, tajā skaitā biogāzes ieguvei. Biogāze, kas Latvijā pasreiz tiek iegūta no lauksaimniecības biomasas un lopkopības atlikumiem, var tikt iegūta arī no aļģēm, kam, salīdzinot ar augu biomasu, ir vairākas prieksrocības. Galvenā aļģu prieksrocība ir lielāks biomasas pieaugums uz vienu izmantotās zemes platības vienību, turklāt tām nav nepieciesams piegādāt papildu mēslojumu un nav vajadzīga papildu laistīsana. Aļģes patērē ūdenstilpē esosās barības vielas un ogļskābo gāzi, tādā veidā samazinot eitrofikāciju un uzlabojot ekosistēmas kvalitāti. Barības vielas ūdenī nokļūst gan dabisko, gan antropogēno procesu rezultātā. Nozīmīgākais eitrofikāciju izraisosais avots ir minerālmēsli un organiskais mēslojums, kas tiek izmantots lauksaimniecībā un kas, nokļūstot ūdenstilpēs, viegli iesaistās barības ķēdēs, izraisot aļģu un ūdens augu masveida savairosanos. Ūdenstilpju aizaugsana ir eitrofikācijas jeb pārbagātināsanās ar barības vielām sekas. Biomasai noārdoties, ūdenstilpē tiek patērēts liels skābekļa daudzums, kas kaitē ezera dabiskajai ekosistēmai. Kā perspektīvu risinājumu var minēt aļģu un ūdensaugu biomasas izmantosanu enerģijas ieguvei, tādā veidā attīrot ūdenstilpes un uzlabojot ekosistēmas kvalitāti, tajā pasā laikā nodrosinot biogāzes stacijas ar vērtīgu biomasu. Aļģes tiek dēvētas par tresās paaudzes biodegvielu, jo tām ir mazāk trūkumu nekā pirmās un otrās paaudzes biodegvielas izejvielām, t. i., lauksaimniecības kultūrām vai atkritumiem. Makroaļģēm ir ļoti augsts ūdens (70%–90%) saturs. Olbaltumvielu, lipīdu un taukskābju daudzums makroaļģēs ir atkarīgs no dažādiem faktoriem – sugas, ģeogrāfiskā novietojuma, temperatūras, gaismas daudzuma, gadalaika. Makroaļģes ir bagātas ar ogļhidrātiem, kas cietes un celulozes veidā atrodas sūnapvalkā. Atkarībā no sugas ogļhidrātu daudzums un veids var atsķirties. Tiesi augstais pieejamo ogļhidrātu daudzums padara aļģes par piemērotu biomasu biogāzes ieguvei. Oglekļa un slāpekļa attiecība aļģu biomasā ir parametrs, pēc kura var spriest par piemērotību biogāzes ieguvei. Turpmāk ir nepieciesams veikt papildu izpēti, lai noteiktu, kuras no Latgales ezeros mītosajām aļģu sugām ir visvairāk piemērotas biogāzes ieguvei, kā arī ir nepieciesams izstrādāt likumisko ietvaru, lai aļģu audzēsanas un ievāksanas darbības būtu nekaitīgas videi. Pētījums veikts Valsts pētījumu programmas „LATENERGI“ projektā „Energoefektīvi un oglekļa mazietilpīgi risinājumi drosai, ilgtspējīgai un klimata mainību mazinosai energoapgādei“.